Cigar Funhouse

[angrygoose631]

Sākumā likās, ka vienkārši atvēru vienu lapu pārlūkā, lai aizbēgtu no lietus, kas ārā skaļi dauzījās pret palodzi. Toreiz es pat nepamanīju, ka nonācu uz vavada mirror — tas notika kaut kā nejauši, starp bezmiegu, aukstu tēju un televizoru, kas rādīja to pašu veco filmu jau trešo reizi šonedēļ. Tolaik man bija tāds posms, kad viss šķita pelēks. Darbs, mājas, darbs, mājas. It kā es būtu iestrēdzis rūtiņā, no kuras nevaru izkļūt. Un tad es sāku spēlēt. Nevis tāpēc, ka gribēju kļūt bagāts, bet tāpēc, ka gribēju pazust. Pazust no rēķiniem, no tukšas dzīvokļa sajūtas, no tā klusuma, kas vakaros kļuva tik skaļš, ka lika ausīs džinkstēt.

Sākums, protams, nebija spožs. Es iemetu dažus eiro, zaudēju, iemetu vēl, atkal zaudēju. Bet dīvainā kārtā tas mani nesatrieca. Drīzāk otrādi — tas kaut kā nomierināja. Jo, kamēr griežas tie simboli, kamēr skan tie pīkstieni un gaismiņas, tu neesi nekur citur. Tu esi tikai tur. Un tas bija labāk nekā sēdēt istabā un domāt par visu, ko negribēju domāt.

Nākamajā vakarā es atgriezos. Atkal vavada mirror, atkal tas pats stūris dīvānā, tikai šoreiz ar lielāku kafijas krūzi un mazāk cerību. Bet tieši tad kaut kas notika. Es uzspiedu pogu, un pēkšņi ekrānā sāka birt laimesti. Ne milzīgi, bet tik bieži, ka es sāku smieties skaļi. Viens, otrs, trešais. Es pat nepamanīju, kā no tā cilvēka, kurš vakarā skatījās griestos, es pārvērtos par cilvēku, kurš sēž un smaida kā bērns, kuram iedeva saldējumu. Tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka pēkšņi pasaulē bija kaut kas neparedzams, kaut kas, kas nebija pelēks.

Protams, bija arī smieklīgi momenti. Piemēram, es tik ļoti iegrimu spēlē, ka nepamanīju, kā mans kaķis bija ielīdis man klēpī un sāka ķert manus pirkstus, kad es mēģināju uzspiest pogu. Mēs abi palēcām gaisā. Es nokrītu no dīvāna, kaķis skrien pa istabu kā traks, un es sāku smieties tā, ka sāk sāpēt vēders. Tajā brīdī es sapratu, ka sen nebiju smējies tik sirsnīgi. Un tas viss, pateicoties vavada mirror, kas man tajā vakarā likās kā logs uz citu pasauli.

Bet pats interesantākais bija tas, ka es sāku justies labāk arī ārpus spēles. It kā tas laiks, ko pavadīju, spēlējot, būtu kaut kā iztīrījis man galvu. Es sāku atkal zvanīt draugiem, sāku atkal iet ārā, sāku pat atkal lasīt grāmatas. Jo, paradoksāli, bēgšana no realitātes man palīdzēja atgriezties realitātē. Es nezinu, kā tas strādā. Varbūt tāpēc, ka spēle deva man to devu adrenalīna, kas man trūka, un tad es varēju atgriezties savā dzīvē ar jaunu spēku. Vai varbūt tāpēc, ka es vienkārši beidzot izklaidējos.

Vēlāk es sāku spēlēt retāk, bet ar lielāku prieku. Es vairs nebēgu no kaut kā, es vienkārši izklaidējos. Un tas mainīja visu. Es vairs nebiju cilvēks, kurš slēpjas no pasaules, es biju cilvēks, kurš dažreiz aiziet uz kazino, lai pasmietos, lai sajustu azartu, lai paskatītos, kā krīt tie simboli. Un tad es aizveru laptopu un eju dzīvot tālāk. Tā ir milzīga atšķirība.

Tagad, kad es to visu atceros, es saprotu, ka vavada mirror man tajā laikā bija kaut kas līdzīgs glābšanas riņķim. Varbūt tas izklausās pārspīlēti, bet tā tas bija. Es negribu teikt, ka spēles ir risinājums visām problēmām. Bet dažreiz cilvēkam vajag vietu, kur pazust, lai pēc tam atrastu ceļu atpakaļ. Un man tā vieta tobrīd bija tieši tur.

Beigās es vienkārši gribu teikt: ja jūtat, ka dzīve kļūst par vienu lielu pelēku masu, varbūt pamēģiniet kaut ko jaunu. Varbūt tas būs kazino, varbūt kas cits. Bet galvenais ir neaizmirst, ka jūs spēlējat, nevis dzīvojat. Un kad sapratīsiet, ka varat apstāties un pasmaidīt, tad viss būs kārtībā. Es to zinu, jo es to izgāju. Un tagad, kad es to rakstu, es pasmaidu. Jo toreiz es biju cilvēks, kurš bēga no realitātes, bet tagad esmu cilvēks, kurš tajā atgriezās. Un tas ir labākais laimests, kādu jebkad esmu ieguvis.